AVĪZE VECĀKIEM "SAULESPUĶE"
Par grūto vecumu
“Katru vecāku lielākā vēlēšanās ir nodrošināt saviem bērniem laimīgu bērnību un pusaudžu gadus. Taču šis uzdevums nemaz nav tik vienkāršs, ņemot vērā, ka tieši tīņu vecums mēdz būt vissarežģītākais attiecībās ar vecākiem. Tāpēc vecākiem ir svarīgi izveidot veselīgas un uzticības pilnas attiecības ar savu pusaudzi,” pieredzē dalās Marta Kukarane, dzīvesstila blogere un mamma pusaudzim.
Patiesībā veiksmīgam bērna un vecāku dialogam pamatus jācenšas likt no mazotnes, jo tieši ģimene ir tā vieta, kurā bērnam veidosies viņa laimes sajūta un pozitīvs skatījums uz pasauli.
Tomēr, bērnam pieaugot, laimes koeficientam ir tendence samazināties. Nereti tieši vecāku kategoriskā attieksme pret pusaudža vēlmēm rada draudīgu plaisu abu pušu komunikācijā. Tāpēc svarīgi ir ievērot dažus padomus:
Uzklausīšana.
Nav svarīgi, cik vērtīga jums šķiet informācija, ar kuru bērns nolēmis dalīties,- uzklausiet un izrādiet interesi. Bērnam ir būtiski apzināties, ka tieši vecāki ir tie cilvēki, ar kuriem izrunāt sev būtiskāko. Dienas noslēgumā veltiet savam bērnam kaut vai 10 minūtes nedalītas uzmanības.
Pārdomāta reakcija.
Ja situācija vai sarunas temats jūs nepatīkami pārsteidz, reaģējiet mierīgi un nosvērti, centieties izskaidrot lietas, atbalstot bērnu un piedāvājot risinājumus. Galvenais- neaizbiedējiet! Piemēram, bērns paziņo, ka pagaršojis ciemos alkoholu vai klasesbiedrs aicinājis ievilkt pirmo dūmu. Mēģiniet risināt situāciju be4z histērijas!
Mūsdienīgs skats uz dzīvi.
Ticiet- replika, ”kad mēs augām ”īsti nepalīdz. Laiks rit, un pasaule un tehnoloģijas attīstās. Jūs tikai iegūsiet, ja mēģināsiet iedziļināties tajā, kas ir svarīgs jūsu bērnam šodien un tagad. Neapstrīdiet bērna izvēles un nešausminieties par tām!
Gudra uzraudzība.
Ļaujiet pusaudzim izmantot viņa iemīļotās mūzikas vai filmu vietnes, piemēram Netfix vai Spotify, lietojot kopīgus pieejas datus. Iespējams izveidot un pārraudzīt arī pusaudža bankas karti, ja tāda ir. Tādejādi pusaudzim tiks dota sava rīcības brīvība, tomēr viņš apzināsies, ka ir atkarīgs no vecākiem.
Pienākumi.
Visatļautība nav labākais variants, kā “draudzīgi sadzīvot” ar pusaudzi. Ir labi, ja liekat justies viņam vajadzīgam mājas dzīvē. Vienojieties par konkrētiem pienākumiem, kas gulstas tieši uz viņa pleciem – kaut vai veļas izžaušana, kaķa vai suņa pabarošana, iepirkumu izkrāmēšana utt.
Pacietība, izpratne un spēja ieklausīties – tie ir burvju vārdi ceļā uz labām attiecībām ar pusaudzi. Jums noteikti izdosies!
10 padomi, kā audzināt bērnus, lai tie izaugtu par atbildīgiem , uzņēmīgiem un izglītotiem cilvēkiem.
Krāt un ekonomēt!
Bieži saviem bērniem mēs mēdzam iedot kabatas naudu, katrā ģimenē ir savi paradumi, cits māca krāt, cits tūlīt iztērēt, bet ierosiniet saviem bērniem šādu eksperimentu.
Paņemt trīs aploksnes, uz vienas uzrakstīt Velosipēds, uz otras Saldumi, uz trešās Rotaļlietas. Piemēram, savu sakrāto kabatas naudiņu ielikt aploksnē “Saldumi”, doties uz veikalu tūlīt to iztērēt, nebūs ne saldumi, ne naudas. Ilgāks laika periods būs jāiegulda, liekot naudu aploksnē “Rotaļlietas”. ”Velosipēdu” nāksies krāt ilgāk, bet iegūsiet dāvanu, par kuru tik ilgi esam sapņojuši.
Uzskaite
Ja dodiet bērnam kabatas naudu, tad arī pieprasiet atskaitīties, kā viņš to ir iztērējis. Pastāstiet par savu ģimenes budžetu, cik naudu ģimene nopelna, kāds darbs ir jāiegulda, kuri tēriņi ir neizbēgami, kuri obligāti, kādi maksājumi ir jāveic.
Cienīt darbu!
Jāsaprot, ka nauda tiek nopelnīta ar darbu. Audziniet savu bērnu, tā , lai viņš saprastu, ka svarīga ir pienākuma apziņa, atbildība par savu uzticēto pienākumu. Iegaumēt to, ka palīdzēšana mājas darbos ir svēts pienākums. Izveidojiet mājas darbu sarakstu, kuri jāpaveic jebkurā gadījumā un kuri ir tie darbi vai darbiņi, par kuru paveikšanu var saņemt apbalvojumu.
Tērēt ar prātu!
Piemēram, ziemas zābaku vietā nopirkt kaudzi konfektes, taču likt saprast, ja nebūs zābaku, tad ziemā sals kājas.
Dzīvot saskaņā ar iespējām!
Piedāvāt sarīkot dzimšanas dienas ballīti, izmantojot konkrētu naudas summu. Atļaut rīkoties patstāvīgi, nepārsniedzot izdevumus.
Prasme sarunāties ar naudu!
Likt saprast bērniem, ka nauda neaug kokos, vai nedzīvo vecāku naudas maciņā. Tā ir jānopelna ar grūtu darbu, ar pacietību. Jārēķina, jāpārdomā, jāskaita iegūtie naudas līdzekļi.
Ieguldīt!
Jāmāca, kā gudri rīkoties ar iekrātiem naudas līdzekļiem, kā pareizi tos ieguldīt. Piemēram, var likt iekrāto naudu iedot tētim, bet tētis pēc ilgāka laika atdos ar procentiem.
Uzņēmība!
un likt saprast, ka pie bagātības var tikt ar izglītību, čaklu darbu un paša gribasspēku.
Labdarība!
Pārrunāt, ka būt bagātam ir labi tādēļ, ka var palīdzēt citiem darot labus darbus, ziedot naudu, cik tu vēlies dzīvnieku patversmēm, slimiem bērniem, kādu gandarījauma sajūtu sniedz cilvēka labestība.
Atdot parādus!
Ja gadās aizņemties naudu, tad nauda ir obligāti jāatdod, tādā gadījumā audzinot atbildību, godīgumu un pienākuma apziņu. Iemāci to atbildības sajūtu, ja neesi pārliecināts, vai to spēsi – tad neaizņemies!
Atslēgas, kas nodrošinās dzīves sasniegumus
ü Līdzīgs pievelk līdzīgu.
ü Sāc pievērst uzmanību tam, kas notiek apkārt un Tevī.
ü Ja kaut ko ieraugi apkārtnē, un tas raisa noteiktas domas un emocijas, tātad tas ir viss arī Tevī, Tev šajā situācijā jāierauga kāda mācība.
ü Ja Tev kaut kas nepatīk citos, tad tas piemīt arī Tev.
ü Ja Tu no kaut kā vairies, tātad aiz tā slēpjas sāpes un bailes.
ü Kaut ko darot, esi klātesošs.
ü Esi klātesošs tajā, kas notiek. Ja rodas vēlēšanās aizbēgt, ieraugi, kā Tu to dari.
ü Aizmirsti par cenšanos būt stipram. Īstais spēks slēpjas mīlestībā un uzmanībā pret sevi un apkārtējiem.
ü Domā par to , ko vēlies iegūt, nevis par to, ko nevēlies.
ü Negatīvās emocijas neatnes to, ko Tu vēlies, bet gan to, ko Tu nevēlies.
ü Sapņi fantāzija rada Tev potenciālu.
ü Nemēģini izmainīt pasauli un apkārtējos cilvēkus. Maini sevi, ja izmainīsi sevi, mainīsies apkārtējā pasaule un cilvēki.
ü Nekad nedomā par to, ko cilvēks var Tev dot, vai arī, ko Tu vēlies no viņiem dabūt, Tā rīkojoties Tu zaudē savu pievilcību.
Mīļas atziņas
Bērni ir kā mazas saulītes, kas nes siltumu un laimi mūsu dzīvē.
Kā šo dienu ar saviem mīļajiem pavadīsi Tu?
Bērniem un vecākiem vajadzētu iedot divas lietas: saknes un spārnus.
Grāmatas bagātina mūsu dzīvi un noder vairākiem mērķiem: tās motivē bērnus skatīties, runāt, pieskarties un atklāt.
Kristīne Somere:
Bērni patiesībā vecākiem ļoti daudz ko dod. To pat nevar aprakstīt vārdiem. Viņu apskāvieni, atzīšanās mīlestībā, smieklīgie vārdi, pirmie soļi, dejas, dziesmas...pat tikai ieraudzīt guļošo eņģelīti. Pirmajos piecos gados no bērna staro tik daudz laimes, ka tā pievelk pieaugušos kā magnēts.
Arī pēc tam. Caur bērniem Dievs vecākiem dod tik daudz, ko par nekādu naudu nenopirksi. Tu pat neesi gulējis, bet Tev no rīta tiek dots jauks smaids un jaunas iemaņas. Taču, lai iegūtu visus šos bonusus, ir jābūt spēkam un vēlmei to visu izbaudīt.
No bērniem plūst šī laime katru minūti. Tas, kā viņi smaržo, smejas , lamājas, apvainojas, mīl, draudzējas, iepazīst pasauli, - tas viss nevar neiepriecināt mīloša vecāka sirdi. Laime mūsu sirdī arī ir vislielākā balva par mūsu rūpēm un grūtībām.
Taču esiet piesardzīgi ar šo laimes sajūtu, to var viegli pazaudēt, jo ir kaut kur jāskrien, bērni taču neaizbēgs, viņš taču neko nesaprot, viņam vienalga, kas viņu šūpo, attiecības ar bērnu bieži vien neiekļaujas mūsu izpratnē par attiecībām, mums nav laiks palūkoties vai skolnieks ir izmācījies, nav laika pētīt sienāžus , nav spēka, lai kopā zīmētu, lasītu, līmētu. Visi spēki palika darba vietā.
Nav spēka vispār un nav arī laika tam, lai vienkārši ieskatītos bērnam acīs. Tik ļoti kādreiz gribas apstādināt kādu skrienošu mammu ar akmens seju un pateikt: “Apstājies! Vislielākais brīnums Tev ir blakus, Un tas nevar gaidīt!”
Esiet taisnīgi! Sadarbojieties ar skolu un skolotājiem! Neaprunājiet bērnu skolotājus viņiem dzirdot. Tā ir tik slidena taciņa.
Samīļojiet, priecājieties par dzīvi kopā ar viņiem, smejieties kopā, runājiet par neko, nekur nesteidzoties, priecājieties par pirmajām iegūtajām zināšanām, par lasītprasmi, rakstītprasmi, par pirmo sasniegumu , par klases biedru sasniegumiem, par skolotāju, novērtējiet savu un citu darbu. Atklāsim šo pasauli kopā. Ir tik daudz iespēju, lai kopā ar bērniem piedzīvotu laimi.
Pasaule ir sarežģīta, bet nav arī tā, ka nepavisam nav izzināma.Ir ļoti daudz skaidru, vienkāršu lietu, pie kurām pieķerties apjukuma brīžos, var iet uz priekšu dzīvē, par pamatu ņemot pozitīvo, skaidro, tveramo.
(V.Kaščejevs)
Mēdz teikt, ka lielākie eksperti bērnu audzināšanā ir cilvēki, kam nav bērnu. Jo no malas tiešām viss izskatās vienkārši – jādara tā un jādara šitā. Dzīvē ir krietni sarežģītāk. Tomēr ir ieradumi, ko var mainīt soli pa solim.
9 lietas, ko vecāki var darīt labāk savās attiecībās ar bērniem:
|
Kā parasti |
Labāk tā |
|
Sniedz gatavas atbildes |
Atbild, ka nezina, un iesaka, kur meklēt atbildi |
|
Visu laiku veltī bērnam, aizmirstot par sevi |
Atvēli laiku arī sev, radot emocionālā līdzsvara piemēru bērnam |
|
Risina problēmas sekas |
Meklē un risina problēmas cēloņus |
|
Saka: “Esi kā viņš!” |
Saka: “Esi tu pats!” |
|
Norobežo no riska |
Ļauj kļūdīties |
|
Saka: “Tā darīt nedrīkst!” |
Saka: “Tā darīt nav vērts!” |
|
Cenšas būt pareizs |
Cenšas būt dabisks un atvērts |
|
Rāda, kā jādara |
Iesaka, kā to labāk izdarīt |
|
Pieprasa nekad nemelot |
Rāda paraugu, kā dzīvot bez meliem |
Kā pieradināt bērnu pie darba?
Kā ieaudzināt bērnā vajadzību pēc darba?
Pirmais nosacījums:
Ja jūs gribat, lai bērns nebūtu slinks, kopš agras bērnības izmantojiet viņa vēlēšanos strādāt, dodiet bērnam iespēju veikt viņa spēkiem atbilstošu darbu. Maziem bērniem ir patiesa vajadzība darīt visu tā, kā to dara pieaugušie tuvinieki. Ja bērnam ģimenē tiek dota iespēja apmierināt šo vajadzību, tad pirmais solis ceļā uz turpmākā slinkuma pārvarēšanu ir sperts.
Otrais nosacījums:
Jau pirmskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem ģimenēs noteikti izvirzīt pastāvīgus pienākumus. Izvirzot bērnam noteiktu pienākumu un periodiski to kontrolējot tā izpildi, tiek paaugstināta bērna pašcieņas pakāpe, viņam tiek veidota sava noderības, nepieciešamības izjūta. Pašcieņa, noteikta pašpaļāvības pakāpe ir svarīgākā iezīme, tā ir garantija, ka savlaicīgi izveidosies vajadzība pēc pastāvīga darba. Izraudzīties bērnam šādu pastāvīgu pienākumu nav viegli. Ir vajadzīga laiks un atjautība, lai iegūtu vislielāko labumu no šī audzināšanas paņēmiena. Pirmkārt, uzdevumam, kas izvirzīts bērnam, jāatbilst viņa vecumam, otrkārt, tam jābūt pastāvīgam, treškārt, pienākumam jābūt nevis speciāli izdomātam, bet gan patiešām nepieciešamam ikdienas dzīvē.
Trešais nosacījums:
Ļoti svarīgi ir pareizi novērtēt bērna darbības. Nav liela nelaime, ja bērns sākumā kļūdās. Esiet pacietīgi un ļaujiet bērnam pārliecināties par to, ka viņš spēj labi veikt uzticēto pienākumu.
Ceturtais nosacījums:
Nekādā gadījumā pie neveiklas, gausas un nepareizas darbības neteikt : “Tu nespēj.” Bērns pakāpeniski zaudē ticību saviem spēkiem, sāk visai zemu vērtēt savas iespējas un spējas, viņam veidojas vispārīgs negatīvs ieskats par sevi. Šādi emocionāli pārdzīvojumi, kļūst par pamatu tādas personības izveidei, kurai trūkst pašpaļāvības.
Piektais nosacījums:
Vecāku audzinošā formula “tu vari” nostiprina bērnā paļāvību uz sevi, vairo viņa ticību saviem spēkiem.
Sestais nosacījums:
Radinot bērnus pie darba, vēl ļoti svarīgs moments – emocionālie pārdzīvojumi darba procesā. Vecākiem jācenšas ne tikai apliecināt, bet pat pastiprināt prieku par labi padarītu darbu.. Visas pozitīvās emocijas, kuras rodas darbā, jāpārdzīvo kopā ar bērnu. Daudz biežāk bērni dzird, ka vecāki sūdzas, ka diena bijusi grūta, ka nācies strādāt vairāk nekā parasti, un redz, ka māte un tēvs ir galīgi nomocījušies. Un cik bieži gaidāmais mājas darbs izraisa īgnumu, neapmierinātību ar to, ka laiks ir jāizšķiež veltīgi. Šāda emocionāla atmosfēra, kas valda ģimenē, pakāpeniski arī bērnā rada uzskatu, ka darbs ir kaut kas bezgala nepatīkams. Var bērnā radīt asociācijas par nogurumu. Cik cilvēks ātri nogurst no darba, kurš viņam nepatīk. Un otrādi – iemīļots darbs sokas viegli, bet, ja arī rodas nogurums, tas ir pat patīkams.
“Lai iekļūtu brīnišķīgā pilī, kuru sauc par bērnību, mums jāpārtop, zināmā mērā jākļūst par bērniem. Tikai tad mēs iemantosim viedo varu pār bērnu.” V.Suhomļinskis
Kādā ģimenē piedzima puisēns. Vecāki bija bezgalīgi laimīgi.
- Ļausim dēlam harmoniski attīstīties!- sacīja māte.
- Audzināsim viņu cēlsirdīgu!- sacīja tēvs.
- Lai viņš izaug stiprs un veselīgs! – sacīja māte.
- Lai ar visu sirdi iemīl Dzimteni!- sacīja tēvs.
- Neaizmirsīsim par garīgumu! – sacīja māte.
- Iemācīsim valodas!
- Iemācīsim mākslas!
- Audzināsim viņu labsirdīgu un jūtīgu!
- Attīstīsim viņā talantus un spējas!
- Ieaudzināsim brīvības mīlestību!
- Patiesības mīlestību!
- Lai viņš būtu godīgs!
- Lai pats izvēlas savu ceļu!
Tā tika izveidots audzināšanas ideāls. Un vecāki sāka tiekties pretī ideālam. Viņi zināja audzināšanas patiesības: Cēlsirdību audzina ar cēlsirdību, brīvību audzina ar brīvību, mīlestību audzina ar mīlestību.
Audzinot sevi, audzināja dēlu.
Bet tad notika nelaime – tēvs gāja bojā.
Viens vienīgs posts – aukstums un bads, nabadzība. Visapkārt cietsirdība.
Bet māte loloja sevī ideālu un tiecās tam pretī. Bet apstākļi nebija viņas pusē.
Kā nodrošināt dēlam harmonisku attīstību?
Nav vides, nav apstākļu.
Kā sniegt dēlam valodu zināšanas?
Nav līdzekļu.
Dēlam parādījās mūziķa talants.
Kur to attīstīt?
Dārgi. Nav naudas.
Ir jāpērk dēlam daudz grāmatu, viņš labprāt lasa.
Bet vai pietiks naudas?
Puisēns auga.
Un māte baidījās, ka tik viņš nenoiet no ceļa, dažreiz sauca pie kārtības, kaut ko aizliedza, izvirzīja nosacījumus. Bieži rādīja dēlam tēva fotogrāfijas, stāstīja par viņu.
Un kaut arī ideāls kusa kā sniegs saulē, māte tomēr nosargāja to, par kuru nebilda ne vārda, bet kurā arvien iegremdēja dēlu. Tas bija garīgums.
Zēns kļuva par Vīrieti, izgāja ļaudīs..
Un tur ieraudzīja, ka arī pats varēja iemācīties valodas, tāpat kā daži citi, varēja spēlēt klavieres, varēja iestāties universitātē, bet viņš kļuva par strādnieku.
Reiz vēlu vakarā atgriezies mājās iedzēris, jauneklis nolēma izteikt mātei pārmetumus, ka tā viņu atstājusi pie sasistas siles. Bet viņš ieraudzīja māti gaidām pie durvīm un klusi raudam.
- Kāpēc tu raudi, māmiņ? – jautāja jauneklis.
- Dēliņ, - viņa teica, - piedod man!
Un tikai tagad viņš mātes acīs, viņas asarās un balsī sajuta sāpes. Un tikai tagad viņš savā sirdī atklāja, cik dāsni viņam māte bija dāvājusi savu spēku –garīgumu.
(Šalva Amonašvili)
Emocionālā vardarbība
Vārdiem, ko un kā izsakām, ir liela nozīme bērna attīstībā. Vārdi ievaino uz mūžu.
Bērni nepiedzimst rupjš – to viņš ir kaut kur redzējis, iemācījies, dzirdējis un piedzīvojis. Un vārds, ko visbiežāk ekspluatē pieaugušie ir stulbenis, mežonis, briesmonis. Tas ir kļuvis par sabiedrības komunikācijas sastāvdaļu. Jo biežāk mēs kādam sakām stulbenis, jo biežāk bērns jūtas kā stulbenis, uzvedas kā stulbenis, reaģē kā stulbenis.
Ja cilvēki apzināsies, ko viņi dara, tad, kā saka, apzināšanās jau ir puse no veiksmes.
Ja mēs saprastu, ko mēs darām pareizi, mums ir viena izvēle – sākt darīt pareizi, darīt labi. Tā vietā varbūt ieraudzīt, ko bērns ir izdarījis kaut ko labu, paslavēt.
Braucot mašīnā ar dzīvesdraugu, jau kuro reizi atcerēties, ka aizmugurē sēž bērns, un savstarpēji nekritizēt, neaprunāt visu to, kas noticis nepareizi, ko skolotāja dara nepareizi, valdība dara nepareizi, priekšā kāds cilvēks rīkojas nepareizi. Bet ikdienā ieraudzīt labo.
Veiksmes atslēga ir sadarbība.
Katra ģimene veido savu vērtību sistēmu.
Eiropa balstās uz 7 absolūtām vērtībām, no antīkās pasaules nāk vīrišķība, mērenība, saprātīgums un taisnīgums, no kristīgās pasaules – ticība, cerība, mīlestība.
(I.Matisāne)
Kāpēc bērniem virtuālā pasaule ir tik svarīga?
21. gadsimta bērni vairs nenodala reālo un digitālo pasauli kā divas atsevišķi, bet gan uztver tās kā vienotu kopumu.
Bērniem un pusaudžiem virtuālā pasaule ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Viņiem internets ir svarīga vide, kur sazināties ar draugu, spēlēties , pļāpāt.
Vecākiem jārūpējas, lai bērns ierobežotu pavadīto laiku pie datora. Visneaizsargātākā ziņā ir 6- 11 gadus vecu bērnu grupa, jo šajā vecumā bērni nespēj līdz galam saprast digitālo mediju ietekmi,
Tieši tādēļ jāizskaidro redzētais. Svarīgi, lai bērni un vecāki atrastos pie viena ekrāna, nevis darbotos katrs savā ierīcē.
Pajautājiet bērnam, ko viņam patīk darīt internetā. Ierosiniet kopīgi uzspēlēt kādu attīstošo spēli vai pamācīties izglītojošā lietotnē, tā ievirzīsiet viņa intereses uz jaunu zināšanu apgūšanu.
Lai mazinātu pie ekrāna pavadīto laiku, ģimenes ikdienā vajadzīgi notikumi, kas bērnu aizrauj. Kopīgas fiziskas aktivitātes, rotaļas, pārgājieni u.tml.
Noderēs arī vienkāršu ģimenes tradīciju ievērošana. Piemēram, vienu dienu nedēļā, kad mājās netiek lietots dators, telefons un televizors.
Domāšanas māksla ir augstākais skaistums.
Domāšanas māksla nav nekāds noslēpums, arī domātājs nav īpaša ļaužu šķira, ir jābūt skaidrai sirdij un apzinīgumam, ir tikai jāizprot jēdzieni Dzīve. Cilvēks. Radītājs.
Domāšanas māksla ir audzināma un attīstāma. Paraudzīsimies visapkārt: vai kāds teiks, ka nav jārūpējas par labu domāšanu, skaistu domāšanu, sirsnīgu domāšanu, gudru domāšanu.
(Š. Amonašvili)
J. Endzelīna Kauguru pamatskolas vecāku avīze “Saulespuķe”
2016. gada novembrī.
 |
Laime ir taurenis, kas nolaižas uz pleca tikai tad, kad tu pārstāj to izmisīgi ķert. Šis taurenis mums nepieder, un vienīgais, ko varam darīt, - turēt durvis atvērtas.
Laime neizskaidro pasauli, bet mazu gabaliņu no tās padara skaistu, neko īpašu neizmainot.
Lasīšana padodas tiem bērniem, kas māk sevi kontrolēt.
Lasi! Izbaudi! Pārdomā!
Ir bērni, kuriem piemīt negatīva emocionalitāte. Viņi ātri sadusmojas, iekuļas strīdos. Ar tādiem ir grūti izveidot produktīvu saskarsmi un dialogu. Bērnam ar tādu iedzimtu emocionalitāti ir jāpalīdz iekļauties sabiedrībā, nevis apkarojot iedzimtās īpašības, bet slavējot labās un pozitīvās izpausmes.
Lasīšana ir nodarbe, kurā nepieciešama uzmanība un pacietība. Ne visiem uzreiz izdodas sevi disciplinēt.
Daži ieteikumi, kā attīstīt apzinātu reakciju kontroli:
Spēlēt spēles, kurās bērni gaida savu kārtu ( burtu rakstīšana, kopīga stāsta veidošana, kuģu lādēšana utt.)
Spēlēt spēles, kurās lēnas kustības mijas ar ātrām, gaidīšana.
Spēlēt komandu spēles ar noteikumiem, veidot teātra izrādes, izveidot vārdus no burtiem.
Stāstīt bērniem stāstus, kurus pārrunā.
Piedāvāt dažādas sociālās situācijas, paskaidrot, kā tajās rīkoties.
Apbalvot bērnu katru reizi, kad viņam izdodas labāk vadīt savu rīcību.
Padomi, kā samazināt bērnu negatīvo emocionalitāti:
Pieaugušajiem kontrolēt savus impulsus, reaģējot uz bērnu mierīgā veidā.
Uzdevumus sadalīt nelielās darbībās, uzraudzīt, lai bērns netiek pārstimulēts un veic katru darbību.
Piedāvāt lasāmvielu, kas spēj ieinteresēt.
Lasīt bērnam lēni priekšā.
Apbalvot bērnu katru reizi, kad viņam ir izdevies.
Latviešu rakstnieku bērnības atmiņas – tuvinātājas latviskās audzināšanas tradīcijām
Bērnība ir ļoti nozīmīgs periods personības tapšanā, un šajā brīnišķīgajā laikā ieliktie pamati lielā mērā nosaka to, kāds bērns būs, kad izaugs liels. Virzība uz pieaugušo pasauli ir likumsakarīga, un tas, kā bērns izjutīs sevi pieaugušo vidē un kā pieaugušie veidos attiecības ar bērnu, noteiks bērna sabiedrisko lomu tālākā dzīvē. Bērnība ir laiks, kad bērnā uz mūžu tiek ielikta spēja orientēties cilvēkos, viņu jūtās, kad veidojas dažādas izpratnes.
Un tieši literārie darbi, kas ir adresēti bērniem var būt kā vērtību orientieri. Vērtīga literatūra, piemēram, rakstnieku bērnības tēlojumi, tie nav tikai ieskati rakstnieka bērnībā tā ir dzīves mācība, cilvēcības mācība. Tajos slēpjas senas un gudras, reālas tautas audzināšanas tradīcijas. Svarīgi ir saglabāt un apzināties šo tradīciju saikni.
Atmiņu tēlojumi parāda arī bērna garīgās pasaules attīstību, atklāj viņa attiecības ar reālo dzīvi, konfliktus un grūtības augšanas ceļā. Tāpat literārie darbi rāda cilvēka labāko īpašību un rakstura līniju pārmantošanas ceļus, to kultivēšanas darbu. Tāpēc vecākiem ir ļoti svarīgi rādīt piemēru, ka mēs paši lasām, kā arī lasīt bērniem priekšā, pārrunājot kopīgi lasīto.
Pirmā sociālā grupa, pati lielākā drošības saliņa bērnam ir ģimene. Tā veido bērna morāli, kultūru, sociālo un estētisko ievirzi, zināšanas. Ģimene ir tā sala, uz kuras bērns adaptējas vai nu normālām vai izkropļotām dzīves situācijām un to izpratnei. Literatūra rāda dažādas ģimenes – gan dvēselē bagātas, gan nabadzīgas, gan psiholoģiski labvēlīgas (J.Klīdzējs, Valdis), gan ne tik labvēlīgas (V.Belševica). Tāpēc vecākiem te ir bagātīgs izziņas materiāls, kas pie tam iedarbojas arī emocionāli spēcīgi.
Rakstnieku bērnības atmiņu tēlojumi rāda arī, kā bērns izjūt un iepazīst pasauli. Tas izpaužas attiecībās ar pieaugušajiem cilvēkiem, kuri viņam ir apkārt, ar vienaudžiem.
Interesanta ir bērnu rotaļu pasaule, tajā atspoguļojas pieaugušo darbs un dzīve. Pavērojiet bērnu rotaļājoties! Rotaļājoties bērns iemācās strādāt, daudzās grāmatās redzams, kā bērns cauri darba grūtumam tiek aizvests līdz darbapriekam, strādātprasmei.(Brigadere, Jaunsudrabiņš.) Lasīsim! Analizēsim! Pārrunāsim! Rotaļāsimies kopā!
Ko darīt, kad bērnu ir pārņēmušas dusmas?
Dusmas, kad tās jau pārņēmušas, kā jebkuras citas spēcīgas emocijas, rada pastiprinātu adrenalīna sintēzi un nonākšanu asinīs. Adrenalīns nepieciešams muskuļu darbībai, tāpēc šāda reakcija attīstījās evolūcijas gaitā, kad medībās pēkšņi bija kādam jāskrien pakaļ vai no kāda jāmūk. Šajā ziņā nekas nav mainījies, adrenalīns visbiežāk izreaģē fiziskas slodzes laikā, pēc tam organismā atkal iestājas miers. Turklāt , lai izreaģētu tieši dusmas, vislabākā kombinācija ir fiziska slodze – destruktīva rīcība. Ne velti citam dusmās gribas otram dot pa seju (destruktīva rīcība, kas prasa fizisku piepūli), jo organisms zina, ka tas palīdzēs. Un organismam vienalga, kas notiks pēc tam, kādas būs sociālās sekas.
Padomi:
¯ Skriešana
¯ Nodarbības trenažieru zālē
¯ Dažādas fiziskas nodarbes
¯ Skaitīšana līdz 10 (palīdz tikai tiem, kas jau apguvuši apzinātību augstā līmenī)
Dusmas, kas ir spēcīga emocija, nav tas pats, kas agresija – uzvedība, kas kaitē sev un citiem. Dusmas reizēm ir ļoti noderīgas, piemēram, lai aizstāvētu sevi un citus, iebilstu pret netaisnībām, cīnītos par mērķu sasniegšanu. Taču, ja bērns neprot ar dusmām apieties, nepiemērotas dusmu lēkmes var nodarīt lielu kaitējumu. To var salīdzināt ar darba instrumentu, piemēram, urbja vai zāģa, neprasmīgu lietošanu.
Darbības, kas palīdz izreaģēt dusmas:
¯ Skriešana.
¯ Dejošana.
¯ Dziedot.
¯ Sacerot dažādus radošus darbus, dziesmu tekstus.
¯ Skaļi repojot.
¯ Dziļi ieelpojot un izelpojot.
¯ Vairākas reizes sasprindzinot un atslābinot muskuļus.
¯ Aizvērt acis un iedomāties kādu patīkamu, mierinošu ainu.
¯ Iemīļotas mūzikas klausīšanās.
¯ Kaķa glaudīšana u.c.
Lai saglabātu mieru, var mācīt bērnu gan pie sevis atkārtot dažādus pozitīvos apgalvojumus:
¯ Viss būs labi.
¯ Es varu tikt galā.
¯ Gudrākais piekāpjas.
¯ Pagājušo reizi man izdevās, izdosies arī šoreiz.
¯ Skaitīšana līdz 20.
¯ Izrunāšanās ar draugu, skolotāju, mammu, pat mājdzīvnieku, meklēt kompromisus, dažādus risinājumus, arī piekāpties dusmu gadījumā.
¯ Smilšu terapija.
Par dusmām jārunā miera brīžos! Dusmu lēkme Nav īstais brīdis, kurā mācīties kaut ko jaunu vai dot gudrus padomus.
12 pavisam vienkārši ieradumi, kas dara laimīgāku
- Nesalīdzini sevi un savu dzīvi ar citiem – salīdzināšana ir pirmais ceļš uz nelaimīgumu.
- Ja kaut ko nesaproti – jautā. Ja kaut ko gribi – palūdz. Ja gribi, lai tevi saprot, - paskaidro.
- Par nodarījumu – atvainojies un nemeklē tam attaisnojumus.
- Centies bez nopietna iemesla nestrīdēties. Un nav vajadzības vienmēr un visur pierādīt savu taisnību par katru cenu.
- Nežēlo.
- Vienmēr atceries, ka katram ir sava taisnība un katrs lietas redz citādi.
- Izvairies no nīgriem un kašķīgiem cilvēkiem.
- Sports, dejas un pirts – trīs lietas, kas atslābina un aktivizē muskuļus un gandrīz vienmēr liek justies laimīgiem.
- Atceries, ka pasaule nav ne laba, ne ļauna, tā ir tāda, kādu tu to gribi redzēt. Un tai ir pilnīgi vienalga, ko tu par to domā.
- Iemācies saskatīt mākoņa zeltaino maliņu.
- Jauni iespaidi – interesanti pasākumi, labs kino, ceļojumi un piedzīvojumi – ir laimes vitamīni.
- Dažkārt viss, kas vajadzīgs laimei, ir labs miegs.
Laimes svari
Mazāk: Vairāk:
Runāt Klausīties
Prātot Darīt
Čīkstēt Atbalstīt
Uztraukties Cerēt
Šaubīties Ticēt
Nīgroties Smaidīt
Turēt aizdomās Uzticēt
Naida Mīlestības
Neapmierinātības Pateicības
Kā rīkoties vecākiem, kad bērni ķīvējas
Paņemt pauzi! Kad strīdēšanās bērnistabā aizgājusi augstos toņos, labākā ātrā palīdzība ir pauze, jo dusmošanās ir slikts padomdevējs. Ja atvases tik tiešām vēlas nonākt pie kāda kopsaucēja, kliedzot un raudot to izdarīt nav iespējams.
Strīdu pārvērst jokā! Ja tu spēj diviem trakojošiem bērniem likt smaidīt vai smieties un līdz ar to paskatīties uz nokaitēto situāciju no malas.
Ļaut lietām ritēt savu gaitu. Vairākas mammas ir atzinušās: bērnu strīdos neiejaucas, ja vien strīds nekļūst fiziski vai emocionāli vardarbīgs. Taču jāiemācās ir strīdēties, jo vēlāk to iemācīties jau būs daudz grūtāk un sāpīgāk.
Vērot un izdarīt secinājumus. Katrs strīds ir ne vien rīvēšanās pašu bērnu starpā, bet vienlaikus arī signāls vecākiem. Iespējams tas ir sauciens pēc uzmanības, pēc novērtējuma. Varbūt savs viedoklis nemaz nekā citādi nav pasakāms, kā vien skaļi un dusmīgi kliedzot? Bet varbūt bērns gluži vienkārši spoguļo kādu akūtu problēmu, kas šobrīd ģimenē samilzusi. Nu, piemēram, mammā krājas rūgtums pret tēti, kas vārdos nemaz netiek pateikts, taču gaisā ir jūtams. Bērni taču ir mūsu dzīves lieliskākie skolotāji, vecākiem tikai jācenšas tajos uzmanīgi ieklausīties un problēmu uztaustīt. Jā, tas ir ļoti, ļoti grūti, bet tāpēc –skaisti!
J. Endzelīna Kauguru pamatskolas vecāku avīze “Saulespuķe” 2015. gada decembrī
Izmantotas žurnāla “Annas Psiholoģijas” atziņas “Iepazīsti sevi un dzīvo labāk!”